Ņemot vērā, ka ceļš uz Saeimas krēslu, tāpat kā uz pašvaldības deputāta amatu ved caur kādu no politiskajām partijām, vislielākās iespējas veiksmīgai sadarbībai izveidojas, kad Saeimas koalīcijas sastāvs sakrīt ar vietvaru politiskajām simpātijām. Tad I projekti “atbalstās”, ir nauda “atrodās” un priekšlikumi “uzklausās”. Vismaz tām konkrētajām pašvaldībām, kuras ar konkrēto ministru vienā partijas laivā irās pa vietējās politikas dīķīti. Bet pat šāds vienāds “vērtību fokuss” nenodrošināja to, ka valdība ikreiz, kad vajadzēja kādu caurumu budžetā aizlāpīt, brālīgi nepašiverētu pašvaldību kabatā pēc trūkstošā. Esam taču viena komanda!
Tāda pašiverēšana ir beigusies ar 5% IIN atņemšanu pašvaldībām, kas procentuāli varbūt arī neizskatās daudz, taču absolūtos ciparos, piemēram, Jūrmalai tas sastāda ap 3 miljoniem EUR, tieši tikpat, cik visa gada garumā pilsēta tērē sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšanai ( 3.18 milj.). Jeb arī visu skolēnu un bērnudārznieku ēdināšanai gadā ( 1.76 milj.)+ visiem pabalstiem senioriem zāļu iegādei ( 1.42milj.). Pašvaldībai tā ir būtiska nauda, par kuru varētu realizēt vērtīgus atbalsta pasākumus iedzīvotājiem, taču valsts kasē tā, nebūdama iezīmēta, izkūp nekurienē līdzīgi rīta miglai. Savukārt pašvaldība ir tā, kurai jāsatraucas, vai spēs nodrošināt visu līdzšinējo sociālo atbalstu tikpat augstā līmenī kā līdz šim.
Lai gan kalendārs rāda 1.augustu, pašvaldībām vēl arvien nav skaidrības par šķeldas un gāzes pieejamajiem apjomiem, cenām un galvenais – garantētām piegādēm. Uzņēmumi, kas piedalās iepirkumos lielākajā vairumā prasa priekšapmaksas un tās ir mērāmas miljonos eiro. Savukārt pašvaldības, pagājušā gada beigās, plānojot 2022.gada budžetu nebija ieskatījušās kristāla bumbā un, protams, nebija rēķinājušās ar tādu augstu izmaksu lēcienu, gan attiecībā uz kurināmo, gan uz elektroenerģiju, gan uz pārtikas cenām. Valdība plāno, ka iespējams, kompensēs pusi no sadārdzinājuma, kuluāros runājot, ka otru pusi varētu uzņemties segt pašvaldības no savas budžetā tam neesošās naudas. Tie, kas apkurina savas mājas vai dzīvokļus ar malku, tie valdībasprāt, nekādu sadārdzinājumu neizjutīs un tiem kompensācija nepienākas, kas faktiski nozīmē vēl lielāku trūcīgo iedzīvotāju skaitu, kuri jāatbalsta būs – nu, protams, atkal pašvaldībai no sava budžeta.
Tieši tāds pats stāsts šobrīd notiek ar mērķdotācijām izglītībā, kur paredzēto ikgadējo pieaugumu (vidēji 8.4%) plānots uzkraut pašvaldību pleciem. Pat tām pašvaldībām, kas jau pabeigušas skolu tīkla optimizāciju būs krietni jāsaspringst. Turklāt jau no 1.septembra. Ak, budžeti uz šo gadu jau sastādīti? Nu, nekas, meklējiet veidu, kā ietaupīt! Saspringstiet -esam taču viena komanda!
Ko darba vai projekta kolektīvs dara ar tādu kolēģi, kurš nemitīgi savus darba pienākumus pārliek uz citu kolēģu pleciem, bet pusdienās diedelē, lai tie viņam izmaksā maltīti? Jā, pareizi, agri vai vēlu, norāda īsto vietu. Izskatās, ka tas laiks ir pienācis. Redzēsim, kā risināsies sarunas starp IZM ( JKP ministre) un Lielo pilsētu asociāciju 10.augustā par mērķdotācijām, par ko pēdējie jau ir pauduši savu sašutumu.
Jūrmala ir bagāta pilsēta – šo teikumu daudzi izmanto savā retorikā. Jā, tā ir bagāta ar jūru, priežu mežiem, skaisto arhitektūru un foršajiem iedzīvotājiem. Jā, tā ir bagāta, pirms ieskaita pašvaldību izlīdzināšanas fondā 11.04 miljonus eiro. Tā ir summa, kas ir lielāka par visu summu, ko pilsēta gada laikā iztērē sociālajai aizsardzībai un veselībai ( 10.44milj.). Tā ir summa, kuru pilsēta visa gada griezumā izmanto ceļu un ielu remontdarbiem ( 8.59 milj.) un veloceliņu tīkla uzlabošanai ( 1.86 milj.), kā arī Lielupes krastu stiprināšanai (1.33 milj.). Tā ir summa, kas ir nedaudz mazāka kā tā, ko Jūrmala iegulda visu atpūtas un sporta infrastruktūras objektu būvniecībā ( Dabas izglītības centrs Ķemeros, Kauguru parks un jauniešu māja, Jūrmalas teātra siltināšanas projekts). Un, kad šī nauda aizplūst, tad Jūrmalai, tāpat kā citām pašvaldībām ir jādomā, kā veiksmīgāk pārdzīvot šo ziemu un kurā rokā iekost ( uz kā rēķina ietaupīt), lai mazāk sāpētu. Kā sena dzīves gudrība vēsta – kod, kurā pirkstā gribi, sāpēs vienalga. Tad, ja jau pašvaldības nevar iziet uz pašfinansēšanos, varbūt valstij vajadzētu tām novirzīt kādu procentiņu no PVN ieņēmumiem, kas pildoties tik ātri kā vēl nekad? Ja jau esam viena komanda, tad esam līdz galam.
