Pirms nedēļas – precīzāk 10. maijā - publiski tika paziņots par Latvijas Zaļās partijas (LZP), Liepājas partijas un Latvijas Reģionu apvienības kopveidojumu startam uz Saeimas vēlēšanām, kas notiks jau šī gada oktobrī.
Daļai šis paziņojums nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, citam tas bija jau esošu aizdomu apstiprinājums, dažam labam kā atvieglojuma nopūta; lai nu kā, bet šāda rīcība ietika apspriežamo politisko jaunumu saraksta augšgalā. Viena no cirkulējošajām versijām bija, ka starp LZP un LZS partijām pretrunas samilzušas tik ļoti, ka kopējs starts uz nākamajām Saeimas vēlēšanām vairs nebija iespējams. Vai tiešām?
Pēc ilgiem laikiem viesmīlīgais politisko maltīšu galds valdībā ZZS bija jāatstāj pēc 13.Saeimas vēlēšanām, bet neko citu, kā pašus jau vainot nevarēja. Zemnieki savu pašpārliecinātību, ka izbrauks uz veca rauga un vecā pirmsvēlēšanu kampaņu algoritma, pietiekami nenovērtējot sabiedrības vēlmi pēc pārmaiņām, savukārt zaļie - nespēju izpildīt savu uzdevumu – “paņemt” Rīgas vēlētāju. Taču pat šādā situācijā, kaut aktualizējās jautājums par kopēju vai atsevišķu startēšanu uz 2020.gada Rīgas domes vēlēšanām, kā arī kuluāros notika sarunas par jaunu apvienību izveidošanu, rezultātā, pieejot situācijai izsvērti un ņemot vērā iepriekšējo atsevišķo startu neveiksmes, partiju apvienība tomēr nekādus satricinošus lēmumus nepieņēma un nostartēja pierastajā savienojumā. 2021.gada pašvaldību vēlēšanās bija gana daudz pašvaldību, kur LZP un LZS startēja atsevišķi, taču lielākoties tas bija tur, kur partijas bija (vai jutās) pietiekami spēcīgas un pārliecinātas par savu elektorātu un šādi cerēja iegūt vairāk deputātu mandātu, lai veiksmīgāk varētu izveidot koalīciju. Vietām tas arī lieliski attaisnojās, piemēram, Jēkabpilī. Bet nu, kauliņi ir mesti un no pašreizējiem paziņojumiem izriet, ka 2022.gada Saeimas priekšvēlēšanu Rubikonu zaļie un zemnieki pāriešot katrs pa savu ceļu.
Ideoloģiski, protams, zaļie un zemnieki pārstāv līdzīgas vērtības: kopt, sargāt un vairot. Kurš gan vēl spilgtāk kā zemnieki ir iesaistīti dabas ritā, kur gan, ja ne lauku mājās pulcējas kuplās dzimtas? Pievienojot dabai draudzīgo saimniekošanu un ilgtspējīgu “zaļo” domu veidojas klasiska konservatīvo spēku aina ar dažiem moderniem akcentiem. Lai paliktu ir vajadzīgs turpinājums. Lai stāvētu, ir vajadzīgs pamats. Lai cīnītos ir vajadzīga ideja. Pamats top no tūkstošgades pārdzīvojušām lietām un jēdzieniem, ne no ātrās modes-viendienītes kaprīzēm. Cīņasspars top no lepnuma par savu zemi un tautu, mīlestību pret dzimto sētu un vēlmi aizstāvēt savus bērnus. Šī vērtību nostādne, kas ir kopēja kā zemniekiem, tā zaļajiem, ir ne mazāk svarīga par ekonomiskajiem kopsaucējiem, īpaši jau laikā, kad rodas partijas kā biznesa plāni un kuras pamatā ideoloģiju nevar atrast pat meklējot to ar olimpisko lāpu. Arī topošajam jaunveidojumam tāda diemžēl neatrodas.
Laikā kad likumdevēja varu praktiski ir pārņēmusi augstākā ierēdniecība un nu jau arī likumdevējam noteikumus diktē Satversmes tiesa, kādam ir jāiestājas par konservatīvajām vērtībām un jebkura šķelšanās vājina vienota viedokļa pozīcijas. To, ka Latvijas sabiedrībā ir pieprasījums pēc konservatīvās vērtībās bāzētas politikas, pierāda aizrautība, ar kādu tika sagaidīti pašpasludinātie “jaunie konservatīvie”, kas vēlāk gan diemžēl izrādījās “melīgie radikāļi” un ne velti iekšlietu ministre, pārstāvot kreisos uzskatus, vēlas ierobežot “konservatīvo vairākumu”. Tātad, - mūsu sabiedrība meklē kādu, kurš neizpārdotu zemi svešiniekiem, nevērtu durvis globālām korporācijām, pirms nav atbalstīts vietējais kapitāls, nesvītrotu no izglītības programmas satura jēdzienus “nacionāls”, “patriotisks”, “tēvs”, “māte” un nemēģinātu izgudrot jaunu bioloģiju “Lisenko stilā” konstruējot trešo, piekto un septīto dzimumu. Konservatīvajiem spēkiem ir jāvar visu šo sniegt saviem vēlētājiem nevis sašķelties un izkaisīties, vājinot tos, kas iestājas par dzimteni, ģimeni un vietējiem uzņēmējiem.
Ne jau samilzušās pretrunas ir iemesls tam, ka šobrīd šķeļas spēki, kuriem tieši otrādi, vajadzētu maksimāli konsolidēties. To pierāda arī veiksmīgā sadarbība pašvaldībās, kā, piemēram, Jēkabpilī, Jūrmalā, Ogrē u.c. Promiešanas cēlonis ir nekas cits kā LZP izgāzts eksāmens paaudžu nomaiņā partijā, tieši tāpat, kā LRA pašreizējā veidolā ir Jaunās Vienotības izgāztais eksāmens paaudžu nomaiņā kādu laiku iepriekš, atšķirībā no NA-TB/LNNK, kur paaudžu nomaiņa notika, integrējot jaunos un konsolidējot savus atbalstītājus.
Priekšā vēl LZP kongress, kurā jāskata valdes nolemtā atšķelšanās no ZZS un partijas iekļaušanās jaunveidojumā, kas pagaidām vēl nav ieguvis oficiālas aprises un nosaukumu. Partijai kongresā ir izvēle: apliecināt savu vājumu un mēģināt savas kļūdas paslaucīt zem jaunveidojamās apvienības tepiķīša jeb tomēr kā briedušai organizācijai, strādāt ar vājajiem punktiem, kopt, sargāt un vairot savus atbalstītājus, runāt ar viņiem, pārliecināt un strādāt viņu labā. Cerams, ka partijas biedru vairākums arī izrādīsies “konservatīvais vairākums” un izdarīs savu izvēli par labu konservatīvo spēku apvienībai, saprātam, izsvērtam racionālismam un skaidram vēstījumam sabiedrībai.
