Neglītais, šokējošais dekonstruējošais
Gadsimtu gaitā, protams, mākslas funkcionālais lauks paplašinājās un pie sakrālās, audzinošās, izglītojošās un estētiskās funkcijas pievienojās gan reliģiskā, gan dekoratīvā, gan reprezentablā. 20 gadsimtā māksla bieži vien kalpoja arī kā apsūdzētāja, kas rādīja cilvēces postu, kara šausmas un pasaules sašķeltību. Izmantojot krāsu disonansi, triepiena enerģiju un formas dekonstrukciju mākslinieki rādīja individuālo traģēdiju kopīgajā (P.Pikaso “Gernika”) un laikmeta gaisotni (E.Munka “Kliedziens”). Tālākā postmodernās vides sašķeltība veicināja to, ka vairs nebija mākslas virzienu, bija grupas un grupiņas, kuras mazāk izcēlās ar mākslas darbiem, vairāk- ar konceptiem par mākslu, līdz kamēr māksla vairs nebija uztverama bez koncepta, skaidrojuma un tulkojuma. Mainījās arī izteiksmes līdzekļi: līdzšinējās formas, krāsas un triepienus sāka arvien vairāk aizstāt formas dekonstrukcija, priekšmetu instalācijas un pats mākslinieks kā medijs, lai atklātos kā individualitāte, pārsteigtu, reizēm šokētu un satricinātu. Dažiem izdevās, bet lielākoties tas viss palika pašmērķīgas provokācijas līmenī. Reizēm gan arī no pašmērķīgām provokācijām izveidojās labi “iepakoti” zīmoli, kas vismaz finansiāli attaisnoja savu eksistenci.
Tiesa, jāsaprot, ka 20.gadsimts nav bijis nekāda cilvēcības paraugstunda. Izplosījies pa revolūcijām un noguris no bezjēdzīgajām nāvēm I pasaules karā šķita, ka cilvēks būs mācījies no savām kļūdām, bet nē – spirāle tikai savijās vēl ciešāk: nākošais pasaules karš, Vjetnama, Afganistāna…Laikā, kad vardarbība ir leģitimizēta, tā ir ierasta prakse nevis izņēmums, un, protams, vairs nepārsteidz, bet kļūst par ikdienu. Līdz ar to, lai izraisītu satricinājumu, vajag ko vairāk, kaut ko, kas bīstami pietuvojas vai pat kāpj pāri visām “sarkanajām līnijām”.
1977.gadā tagadējais dažādu ASV un Kanādas mākslas projektu finansētāju fondu mīlulis skulptors Toms Oterness (Otterness) adoptēja no patversmes suni, piesēja pie koka un nošāva, visas darbības nofilmējot un vēlāk izrādot šo filmu Ņujorkas publikai. “Me too” un citu “jaunības grēku” cilāšanas periodā arī Oternesam beidzot bija jāskaidrojas par toreizējo barbarisko rīcību. Mākslinieks intervijās skaidroja, ka “tas bija visagresīvākais un traumatiskākais veids, kā skatītājam izrādīt savu filmu.” Citiem vārdiem sakot – ja jums dzīvē pietrūkst mēslu un sāpju, laipni lūgti mūsdienu māksliniecisko eksperimentu pasaulē, kas parūpēsies, lai jūsu komforta zona jums paliek nesasniedzama. Izklausās mazliet sadomazohistiski? Bet kurš teica, ka jums tikai izklausās? Sadomodernisms mākslā ir kļuvis teju par virzienu, savas definīcijas apskāvienos iekļaujot gan Mihaela Hanekes un Larsa fon Trīra filmas, gan Antonīna Arto “Nežēlības teātri”, gan Danas Šucas (Schutz) gleznas u.tml.
Neviens no lasītājiem, protams, neapgalvos, ka Trīrs neprot uzņemt filmas, un arī es to nedarīšu, jo viņš patiešām to prot. Taču mūsdienu mākslā, pateicoties tam, ka nav vairs vienotu kritēriju mākslas profesionalitātei, sarkanā līnija starp māku un diletantismu ir kļuvusi tik šaura, ka vienā brīdī skaties augstvērtīgu mākslas darbu, bet otrā jau attopies pie bezmērķīga neglītuma slavināšanas. Tā kā postmodernismā viss ir relatīvs, arī oriģinalitāte, tad uz šī neskaitāmo pieļaujamību viļņa ikviens var postulēt savu darbu par mākslu, vēl vairāk – pats tapt par savu darbu un sava mākslinieka tēla virzītāju tirgū. Tiek postulēts, ka mākslai vairs nav virsvērtības, jo neesot jau vairs universālu vērtību kodu, pie kuriem sabiedrība pieturētos, vienīgais atlikušais “kods”, caur kuru noteikt mākslinieka vērtību, ir naudas summa, par kuru darbi ir novērtēti izsoļu namos vai publisko iestāžu un fondu pasūtījumu apjomi, kuri ir piešķirti. Attiecīgi dolārs veido ne tikai mūsu sadzīvi, bet arī māksliniecisko gaumi un skatījumu uz pasauli. Daudziem vairs nav nozīmes cik patiesībā esi prasmīgs mākslās, nozīme ir tam, cik tu sevi veiksmīgi vari pārdot kā tādu, kas varētu būt prasmīgs mākslās. Gluži kā zīmols aizstāj lietu, kuru izmantojam, arī publiskais tēls aizstāj profesionālo būtību.
Graudus no pelavām, protams, atšķirt palīdz zināšanas un izglītība, kuras latiņa ar katru gadu tiek nolaista arvien zemāk un zemāk. Un tad nav jābrīnās par situāciju, kad, Imantu Lancmani citējot, “Tiek uztaisīts pilnīgs mēsls, bet tas tiek gudri apstāstīts un apaudzēts ar konceptiem.”
Šāda realitāte ienāk ļoti ātri. Nu, gluži tāpat kā koncepts par dzimti, kas maināma kā cimdi sezonā. Vēl pavisam nesen mēs smīkņājām par akadēmiķa Lisenko jauno ģenētiku, taču nepilnu gadsimtu vēlāk pasludinām par homofobu ikvienu, kas uzdrošinās apšaubīt jauno dženderismu. Līdzīgi notiek arī mākslā: vēl nesen mēs stāstījam anekdotes par māksliniekiem, kas uzvilkuši trīs līnijas uz audekla, lepni iepazīstina ar savu jauno šedevru, šodien tā itin bieži izrādās realitāte, turklāt vispārīgi apjūsmojama un atzīstama. Un tad mēs pie tā pierodam un ļaujam savu dzīvi un sadzīvi dekonstruēt arvien tālāk un tālāk, un brīnāmies, ka ir vēl tādi, kas ar to negrib samierināties.
Viens no mūsdienu radošo izpausmju paradoksiem ir tas, ka mākslā paliek maz mākslas. Gleznojumus un skulptūras aizstāj foto, video, priekšmetu instalācijas un performances. Reizēm arī dubļi, asinis un vēmekļi. Un, ja tomēr kāds izsaka šaubas par radošā darba kvalitātēm, vienmēr var norādīt, ka skatītājs nav iedziļinājies kontekstā, operē ar emocijām nevis argumentiem un vispār ir mākslās neizglītots, tādēļ spriest-nespējīgs. Ja tomēr izrādās, ka kritiķis ir no vienām aprindām, mūsdienās ir jauns, lielisks veids, kā nonivelēt kritiku, pasludinot, ka šī ir mākslas cenzūra, naida runa un izslēgšanas kultūra.
Izklausās pazīstami? Jā, tieši šādi apgalvojumi tika vērsti pret tiem, kas uzdrošinājās apšaubīt, vai sienas gleznojums Akas ielā 10 ir augstvērtīga māksla, vai tas ir savā vietā un vai tiešām viena no prestižākajām brīvajām sienām Rīgas centrā būtu jāpiepilda tieši ar šādu saturu. Arogantā attieksme ir panākusi to, ka laikam pirmo reizi “mākslas strīdi” tiek risināti ar parakstu vākšanas palīdzību. Ironiski, ka tieši postmodernā atteikšanās no sekošanas universālām vērtībām, lai it kā “padarītu pasauli atvērtāku un iekļaujošāku” ir šo pasauli vēl vairāk sašaurinājusi un egocentrējusi, jo vērtību skalā nav palicis nekas cits izņemot individuālo jebšu subjektīvo, atņemot sabiedrībai atskaites punktus par labo un ļauno, skaisto un neglīto, mākslu un masu patēriņa produktu. “Fast food” uz sienas - tā ir mūsu jaunā realitāte, bet vai tā ir realitāte, kuru novēlam saviem bērniem un mazbērniem? Ak, jā, pie jaunās realitātes pieder arī “child-free” koncepts, tā ka visiem murālistiem jāpasteidzas, iespējams drīzā nākotnē nebūs ne tikai, kas kritizē, bet arī to, kas skatās, ja vien mēs paši nelemsim, ka mums sociālo eksperimentu jau pietiek un ķersimies pie konstruktīvā nevis dekonstruktīvā risinājuma.
