Pēc zvana uz augšminēto iestādi, kur saņēmu solījumu “visu noskaidrot”, ir iestājies pilnīgs klusums un sastingums. Kā uzlikt sodu ( principā pārsūdzamu, jo nepamatotu, bet tas jau cits stāsts), tā naski kā skudriņas, kā novērst sastrādātās ziepes - tā klusums. Tipiski.
Kāpēc es stāstu par šo personīgi piedzīvoto gadījumu? Jo tas ir ideāls piemērs, kas raksturo izpildstruktūru attieksmi gan pret iedzīvotājiem, gan arī pret lēmējvaru. Izpildvaras arogances piemērus mēs sastopam ik uz soļa, vai tas būtu VID, FID vai kā šoreiz KNAB. Kad iedzīvotāji vai uzņēmumi sūdzas par kāda normatīvā akta nejēdzīgu piemērošanas kārtību vai kādu citu nepārdomātu lēmumu, iestādēm tik viegli aizbildināties, ka “mēs jau tikai pildām likumu”, “to jau lemj valdība” u.tml. Patiesībā vajadzētu būt tā, ka konstatējot kādu nejēdzību pati iestāde iniciē izmaiņas normatīvajā aktā vai MK noteikumos. Bet vai tā notiek? Esat dzirdējuši? Man, godīgi sakot, ir grūti nosaukt kādu piemēru. Parasti visa kustība sākas pēc tam, kad tiek sacelts lielāks vai mazāks skandāls, vai protesti, vai vismaz kādas atskaņas medijos.
Toties gandrīz katrs esam dzirdējuši par gadījumiem, kad VID ir pieprasījuši, piemēram, atmaksāt tūrisma uzņēmumiem dīkstāves pabalstu, formāli pārmetot, ka birojā strādā vairāki darbinieki, lai gan tie ir cilvēki, kas komunicē ar klientiem par viņu iemaksātās naudas pārlikšanu uz nākošo gadu vai arī tās izmaksu, kas ir cilvēcīgi un loģiski saprotams, ka tā tam būtu jābūt, brīdī, kad ceļot ir liegts, bet nauda jau iemaksāta. Visiem saprotams, izņemot valsts iestādes. Ierēdņuprāt, taču ir tik viegli arī pārkvalificēties! Esi bijis frizieris, tūrisma aģentūras darbinieks vai pasākumu rīkotājs – pārkvalificējies uz ēdienu piegādātāju, bulciņu cepēju vai vislabākais par kādu klerku, kura ikmēneša cietā alga dod ierosmi kosmiskām fantāzijām gaismas gadu ātrumā. Ja vajag ātru investoru naudas pārceļošanu uz valsts kasi, mums ir iestāde, kura neskopojas ar padomiem pat tiesnešiem kā to ātrāk un veiksmīgāk izdarīt. Finanšu izlūkošanas dienests drīkst iesaldēt jebkura aizdomīga darījuma līdzekļus, pat nenosakot konkrēto predikatīvo noziegumu. Reālajā dzīvē tas nozīmē – bez paskaidrojumiem. Satversmes aizsardzības birojs (SAB), nepiešķirot pielaidi valsts noslēpumam, principā var liegt pilnvērtīgi darboties tautas vēlētam priekšstāvim, lai gan Satversmes 2.pants nosaka, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai, attiecīgi nav augstāka mandāta kā tautas mandāts.
ASV Prezidents H.Trumens reiz teicis: “Es domāju, ka esmu prezidents, bet, kad saskaros ar birokrātiju, nevaru tur neko padarīt”.
Tas ir daļējs izskaidrojums tam, kāpēc mēs arī politikā redzam lielākoties “vecās sejas” vai “otrreiz uzsildīto zupu”. Tikko pie politikas apvāršņa parādās kāda jauna personālija, tā uzreiz tiek aplaimota vai nu ar VID privātpersonas auditu, vai ar KNAB sodiem vai citu valsts iestāžu pastiprinātu uzmanību. Un, ja par spīti visam, izdodas pēcvēlēšanu dienā “pamosties deputāta krēslā”, ļoti daudziem tas ir stāsts par darbotiesvēlmes un aizrautības apdzišanu un ideju spārnu skarbu apcirpšanu ar ierēdniecības ikdienas dzirklēm.
Ierēdniecībai tas ir arī izdevīgi, jo vāji politiķi atļauj diktēt noteikumus un vienlaicīgi ļauj ērti paslēpties aiz sevis brīžos, kad tiek kritizēta valsts varas rīcība. Ierēdniecība, kurai būtu jādarbojas kā izpildītājam, kļūst par patieso likumu diktētāju, apgūst naudu bezgalīgās reformās, no kurām labuma nav nevienam, izņemot reformas iniciatoru un realizētāju, jo par katru realizēto reformu pienākas prēmijas un piemaksas, ik pa brīdim bezjēdzīgi pārveido valsts tēlu un saukļus, atbalstot pietuvinātus uzņēmumus, bet likumdevējs, iemācījies nestrādāt, mierīgi uz to noskatās un ļauj situāciju izmantot.
Ierēdnis arī nenes nekādu atbildību par saviem lēmumiem, pat tad, ja tie izrādās ne tikai nesaprātīgi, bet pat gluži kaitnieciski. Nu, tā sanāca, atvainojamies par sagādātajām neērtībām! Kā izraut aizdomīgas kaņepītes no Latgales omītes dārza, tā čakli un naski, kā kompensēt nodarītos zaudējumus, tā, lūdzu, tiesājaties, jo mēs nepiekrītam. Kas kompensēs to laiku un enerģiju, kas tiek pavadīts braucot uz pastu, stāvot rindā, saņemot “laimes vēstules”, skaidrojoties ar zvērinātu tiesu izpildītāju, kāpēc pienākusi no viņa vēstule? Un vispār kādā sakarā tagad būtu jāņemas ar tiesu izpildītāju, ja visa šī situācija izveidojusies KNAB nolaidības dēļ? Tam ierēdnim, kas “cep papīrus” un dara to darba laikā, par to vēl maksā, savukārt iedzīvotājam ir jāatrauj laiks savam darbam, ģimenei, bērniem un citām nodarbēm, lai risinātu iestādes saveidotas problēmsituācijas. Savukārt pati iestāde gan var atļauties pat neatzvanīt nedēļas laikā – laikam jau beidzot studē Dzīvesvietas deklarēšanas likumu un veidu, kā pārbaudīt iedzīvotāja deklarēto adresi. Varbūt piestādīt rēķinu par ierēdņu izglītošanu?
