Apspriežot konkrēto atveidojumu, sabiedrība krasi polarizējās; viena daļa bija neizpratnē, kur te vispār ir māksla, kā arī aicināja ar steigu aizkrāsot šo “smērējumu”, kamēr otra daļa pielīdzināja K.Brekti bezmaz vai mākslas klasiķiem un aicinātājus uz aizkrāsošanu dēvēja par tumsoņām, neko no mākslas nejēdzošiem diletantiem un mietpilsoņiem, piesaucot gan Maļeviča “Melno kvadrātu”, gan Eifeļa torni un citus nu jau klasiskās mākslas un arhitektūras kanonus iemantojušus darbus, kas arī bija laikabiedru nesaprasti, bet šobrīd baudot starptautisku atzinību.
Kas tad ir tas, kas cilvēkiem nepatīk šajā konkrētajā situācijā un kāpēc?
Tas ir neestētiski un nerada nekādas pozitīvas emocijas vai līdzpārdzīvojumu.
Jautājumi, kas ir māksla un kāda ir tās funkcija nodarbināja jau antīkās Grieķijas un Senās Romas domātājus. Aristoteļa “Poētika”, Polikleita traktāts “Kanons” u.c. paver mums ieskatu antīkās mākslas pamatpremisās. Sengrieķu skaistuma principi bija mērs, harmonija un līdzsvars. Skaists ķermenis nebija šķirams no dvēseliska cildenuma, tādēļ nereti antīkās Grieķijas kultūru dēvēja par varoņu laikmetu. Mimēze – atainojums, īstenības atdarināšana un katarse – attīrīšanās caur līdzpārdzīvojumu uz ilgiem laikiem kļuva par mākslu raksturojošām īpašībām arī vēlākajā Rietumeiropas mākslas vēsturē un pēc šiem faktoriem vadījās, nosakot mākslas darba kvalitātes.
Māksla no dvēseles aizskalo ikdienas putekļus – tā vēl 20.gadsimtā bija teicis pasaulslavenais mākslinieks Pablo Pikaso. Kurā brīdī mēs esam šo mākslas virsuzdevumu (apzināti?) nobīdījuši malā un sākuši par jaunu izgudrot velosipēdu? Vai līdz ar supremātismu, kas politiskās revolūcijas priekšvakarā mēģināja pasludināt arī mākslas revolūciju, noliedzot līdzšinējo mākslas tradīciju, atmetot sižetu un priekšmetu atainojumu mākslā? Vai ar brīdi, kad pieņēmām postmodernisma paradigmu, kurā neiederas tādi jēdzieni kā “kārtība, tradīcijas, tikumi”, un prasība rēķināties ar sabiedrību un ievērot kolektīvās normas tiek uztverta kā represīvi vērsta agresija pret indivīdu?
20.gadsimta beigas un mūsdienas slīgst manifestu un koncepciju jūrā. Postmodernajā sabiedrībā viss ir tik fragmentēts, ka vairs nepietiek ar klasisko izglītību, lai baudītu mākslu, jo visi raujas ārā no virzieniem un stiliem, lai atklātos kā individualitāte, pārsteigtu, reizēm šokētu un satricinātu. Dažiem izdodas, bet lielākoties tas viss paliek pašmērķīgas provokācijas līmenī. Ja māksla “nenolasās” bez koncepta un pieciem paskaidrojuma tekstiem, tā a priori nevar būt vērsta uz plašu sabiedrības loku, jo mūsdienu informatīvajā telpā koncepts pēc izlasīšanas būs jau vakardiena. Bet tā kā postmodernajā sabiedrībā katrs jūtas kā radītājs un cienīgs iznest savu mākslu ielās, tad turpmāk mēs kā sabiedrība arvien biežāk saskarsimies ar situāciju, kad mums būs jāsadzīvo ar kaut ko, par ko mēs īsti pat neesam pārliecināti, ka vēlamies vai arī vēl vairāk – kategoriski nevēlamies sadzīvot vienā pilsētvidē.
Jā, mākslai nav jābūt cukuroti saldai vai pārspīlēti pozitīvai, tā var un drīkst rādīt arī dzīves traģiskās puses, haosu un dekonstrukciju, taču arī šokējošajam saglabājot katarses momentu. Lielisks piemērs ir Pablo Pikaso “Gernika”, kas ļoti uzskatāmi rāda kara šausmu traģiku, savā vēstījumā izmantojot gan disproporciju, gan efekta paspilgtināšanai cilvēkiem atstājot tikai svarīgākās ķermeņa daļas, taču nedarot to pašmērķīgi.
Par šo mākslas aspektu vienā intervijā ļoti trāpīgi izteicies filozofs un pasniedzējs Harijs Tumans: ”Mākslinieks ir kā ķirurgs. Ķirurga uzdevums nav vienkārši uzgriezt čūlu un parādīt strutas uz āru – re, skatieties visi! -, tas ir tikai pirmais etaps, bet nākamais ir uzlikt zāles – redziet, šādi mēs varam to ārstēt! Uzdevums tomēr ir ārstēt, nevis patīksmināties par strutām. Un māksliniekam ir jāpadara cilvēks labāks – tas ir mākslas uzdevums. Pasaule jau pati no sevis ir disharmoniska un haosa pilna, un to nevajag un nedrīkst vairot, bet taisni otrādi – māksliniekam ir jāvairo harmonija, skaistais un cēlais.”
Šo uzdevumu sabiedrība patiesībā jūt tīri intuitīvi, kaut ne vienmēr spēj argumentēti pamatot savu viedokli. Tāpēc arī šajā gadījumā bieži vien figurē subjektīvs “nepatīk” bez plašākiem paskaidrojumiem, taču tas nenozīmē, ka šāds sabiedrības viedoklis būtu jāatmet kā nepietiekami autoritatīvs. Katram cilvēkam ir vismaz intuitīvi priekšstati par to, kas ir harmonisks un kas ir neglīts, turklāt daba cilvēku ir iemācījusi ja ne izprast, tad just proporcijas, krāsas, ritmu un citas pazīmes, kas piemīt visam redzamajam.
Nav saprotams, ko šis darbs reprezentē, kādu domu grib pavēstīt apkārtējiem
Kā jau minēju iepriekš, protams, ka gadsimtu gaitā mākslai pie audzinošās, izglītojošās un estētiskās funkcijas pievienojās gan reliģiskā, gan dekoratīvā, gan reprezentablā. 20.gadsimtā māksla bieži vien kalpoja arī kā apsūdzētāja, kas rādīja cilvēces postu, kara šausmas un pasaules sašķeltību. Šīs sajūtas kvintesenci varētu reprezentēt Edvarda Munka “Kliedziens”, lai arī tas ir tapis vēl pirms pasaules kariem un postmodernās domas uzvaras gājiena, taču zināmā mērā ir tikpat pravietisks arī 21.gadsimtā.
Reprezentāciju aizstāj politizācija, turklāt diezgan grandiozos apmēros, veltot dažādiem politiskajiem procesiem gan biennāles, gan akcijas, nemaz nerunājot par individuālu mākslinieku izpausmēm. Uzkāpjot uz politizētās mākslas laipiņas, mēs atvadāmies ne tikai no mākslas uzdevuma, bet arī no mākslas kvalitātes, jo izšķirošais faktors kāda darba esībai vairs nav tā kvalitātēs vai mākslas kritiķu vērtējumos, bet gan politiskajā uzdevumā, vai tas būtu kādas ideoloģijas pamatojums vai tās propaganda.
Iespējams, ka tā ir tīrā sagadīšanās, bet tieši pēdējos gados Rīgas pilsētvidē ir parādījies ne viens vien strīdīgs objekts, par kura mākslinieciskajām kvalitātēm tiek lauzti šķēpi, savukārt par tā radītāja politisko piederību nav nekādu šaubu. Līdz ar to ir tikai saprotams, ka cilvēki ar aizdomām uzskata arī šo konkrēto darbu, kura vēstījums nekādi “nenolasās” bez mākslinieka intervijām un fonda “Mākslai vajag telpu” paskaidrojumiem. Savukārt fonda valdes politiskās simpātijas arī nav nekāds noslēpums.
“Atvērtajai” Rīgai patiesībā ir vienalga, ko domā un jūt rīdzinieki
Vēl viens no iemesliem, kāpēc daļa sabiedrības tik saasināti reaģēja uz šo sienas gleznojumu ir tas, ka nevienam patiesībā nerūpēja sabiedrības viedoklis, grib tā redzēt konkrēto darbu pilsētvidē vai negrib, ir tas iederīgs uz skolas sienas vai nē. Skolotāji un skolēni, kas apdzīvo apgleznoto ēku bija nesvarīgi, viņu viedoklis bija nesvarīgs, tāpēc nejautājams – vēl vairāk, izskanēja pat komentārs, ka mākslinieks radot savu darbu pat nav zinājis, kurā vietā viņa darbu izvietos!
Ja sanāk, ka darbs tiek radīts absolūti bez vietas piesaistes – tātad konteksta, tad kā var pārmest neapmierinātajiem vietējiem iedzīvotājiem, garāmgājējiem un pilsētvides lietotājiem, ka viņi “neiedziļinās kontekstā un saturā”! Ja fonda “Mākslai vajag telpu” vadītāja šajā darbā redz iecietības pret dažādību veicināšanu un laumiņas, kāpēc lai rīdzinieks parastais neredzētu skaistas Konstantīna Pēkšēna projektētās ēkas sienu, kas apzīmēta ar viņam nesaprotamiem un viņaprāt neestētiskiem tēliem, kas raisa viņam riebumu un kas nesatur neko tādu, lai nekļūdīgi nolasītos “veltījums Džemmai Skulmei”. Kādā kontekstā un saturā viņam vēl būtu jāiedziļinās?
“Lai pastāvētu māksla, tāpat kā morālei, kaut kur jānovelk svītra” – šie Gilberta Kīta Čestertona vārdi ir aktuāli arī šodien, mēģinot uztaustīt to smalko līniju aiz kuras kļūst pārāk maz mākslas un pārāk daudz pašmērķīgas provokācijas un politizētas dažādības propagandas.
