Es, Irēna Romanovska, esmu dzimusi un augusi pilsētā uz viļņa - Jūrmalā, purvu un mežu ielokā, tāpēc nav brīnums, ka būšana dabā ir kaut kas organisks un pašsaprotams, īpaši vēl ņemot vērā pirms-interneta ēras bērnību. Klejošana vienatnē pa purviem bija lieliska iespēja iztēlē pārcelties uz jebkuru pasaules vietu, par ko tobrīd varēja lasīt vien grāmatās; vai tas būtu pie Tibetas lamām, Sahāras tuaregiem vai Ziemeļamerikas indiāņiem. Tajā pašā laikā tā bija lieliska iespēja izziņai un dabas pētniecībai, lieliska iespēja būt sasaistē ar visām dabas stihijām un skaidri apzināties, ka esi tikai niecīga daļiņa no pasaules dzīvības sistēmas. Arī ceļojumu tēma man apkārt bija jau no bērnības, gan šķirstot biezos un krāsainos ceļojumu albumus, ko kolekcionēja mans tēvs, gan, pēc pirmās Dž.Darela grāmatas izlasīšanas, rūtiņu burtnīcā rūpīgi kalkulējot, cik rubļus varētu izmaksāt līdzīgas dzīvnieku ekspedīcijas ar sevi dzīvnieku vācējas galvenajā lomā. Tas bija šoks, kad tika aprēķināti kilometri, ka šķir Latviju un Brazīliju un iebiezinātā piena bundžu skaits, kas tādai ekspedīcijai būtu nepieciešams. Kāda barība tika rēķināta zvēriem nudien neatceros, taču acīmredzot tādas mūsu mājas pieliekamajā kambarī nebija un ekspedīcija tika atlikta uz nenoteiktu laiku. Tāpat kā arheoloģijas studijas, jo bija patiesi sāpīgi uzzināt, ka pēc 4.klases nez kāpēc Ļeņingradas augstākās mācību iestādes nevēlas uzņemt topošo arheologu, kam jau pat uzzīmēti iespējamie izrakumu plāni senajās Mari un Alepo pilsētās Divupē. Tā nu “bērnības trauma” vēlākajos gados rezultējās daudzgadīgā darba pieredzē tūrisma industrijā, gan praktiskajā tūrismā kā “Impro” gidam, ceļojumu organizētājam Rīgas tūrisma aģentūrā un pēcāk arī tūrisma aģentūras vadītājam Irēnas Romanovskas ekotūrisma aģentūrā, gan tūrisma attīstības plānošanā plašākā mērogā Latvijas novados. Tā kā ceļošana un arheoloģija nav iespējama bez valodu zināšanas tad mācoties Ķemeru vidusskolā, Latvijas Kultūras Akadēmijā un Marijas Kirī-Sklodovskas universitātē, Lubļinā, lasot grāmatas un skatoties filmas esmu iemanījusies brīvi pārvaldīt ne tikai latviešu, angļu un krievu, bet arī poļu un franču valodas. Tāpat varu sazināties ar čehiem un vāciešiem.
Ik pa brīdim veidoju dažādus žurnālistikas projektus par tūrismu un ceļojumiem, un vispār dažādus projektus. Projektu rakstīšana sākās tālajā 2000.gadā kā pilnīga avantūra, nelielai biedrībai iesniedzot projektu Jūrmalas pilsētas domē par Ķemeru svētku izveidošanu, neko tobrīd par projektiem un to rakstīšanu nezinot. Tomēr pārsteidzošā kārtā ideja norezonēja, pieprasītā nauda tika piešķirta, pasākums tika sarīkots, piedaloties vai pus-Ķemeriem, kas demonstrēja savus talantus un sportoja, vai arī ieguldīja savu laiku un spēku pasākuma tapšanā. Ir liels gandarījums, kad redzi, kā iedibinās jaunas tradīcijas, svētki, kā izdodas piesaistīt līdzekļus apkārtnes labiekārtošanai, tūrisma attīstībai un jaunu atpūtas objektu ierīkošanai. Savukārt žurnālistika ļāva iepazīt cilvēkus visā to dažādībā: gan aizrautīgus ceļotājus, gan radošus amatniekus, gan ekscentriskus vīndarus un erudītus novadpētniekus. Tas ļāva arī izveidot savu viedokli par to, kas notiek Latvijā.
Esmu ļoti laimīga, ka deviņdesmito gadu vidū man sanāca studēt starpkultūru sakarus (Latvija – Polija) Latvijas Kultūras Akadēmijā, kad to vadīja izcila personība: filozofs un sabiedriskais darbinieks Pēteris Laķis. Pēc bakalaura grāda iegūšanas iestājos maģistrantūrā studēt Eiropas publisko administrāciju, taču ātri vien sapratu, ka tas tobrīd lielais daļai ministriju ierēdņu bija starta platforma uz Briseli, jo bija 2001.gads un straujiem soļiem tuvojās Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Mans mērķis nebija doties meklēt laimi Eiropas ierēdniecības gaiteņos, tāpēc nolēmu studijas turpināt ar kaut ko “piezemētāku” un maģistra grādu ieguvu kultūras projektu menedžmentā.
Šodien? Šodien mani audzina divi bērni. Viegli viņiem neiet, bet ceru, ka lēns progress tomēr iezīmējas. Un vēl man pieder "1000 fonu studija" – mobila fotostudija ar zaļo ekrānu, digitāliem foniem un tūlītēju fotogrāfiju izdruku dažādos formātos, kas piedalās dažādos korporatīvos pasākumos, pilsētu svētkos un kultūras namu sarīkojumos. Vēl kopā ar vīru vārām ziepes darbīgiem ļaudīm kas mazgā, saudzē un nesausina ādu.
Cenšos aktīvi interesēties par norisēm savā pilsētā un valstī, kā arī klusu vaimanu vietā izmantot savas pilsoņa tiesības, ja tas nepieciešams. Man nav vienalga, kas notiek man apkārt, Latvijā esmu dzimusi un te vēlētos arī nodzīvot atvēlēto mūžu. Reizēm redzētais, dzirdētais un novērotais pārtop nelielos apcerējumos, ar kuriem varat iepazīties šajā blogā.
