 |
| Dzirnakmens I.Ziedoņa muzejā |
Kas tad ir tas strīdus ābols, - LZP postulētais “zaļais patriotisms” - kas tik ļoti esot satracinājis Eiropas Zaļo partiju? Rietumeiropas zaļos kaitinošais ir divu domāšanas veidu pretnostatījums: globālā un zaļā patriotisma, ko publiski ir paudis arī LZP valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars. Domājot par Latvijas nākotni viņš norāda, ka “ir jāveicina tieši zaļais patriotisms - savas tautas patriotisms, valstiskums, bet valsts ārpolitikā jāaizstāv tiesības katrai tautai dzīvot savā zemē, īstenot savai tautai pienākumu saglabāt savu kultūru, dabu, tradīcijas, uzskatus un dzīves veidu, jāiestājas par mieru, mieru un vēlreiz mieru.” Kas šajā paziņojumā varētu būt tas tik ļoti biedējošais?
Reprezentablā enciklopēdija Britannica kā arī Oksfordas vārdnīca patriotisma definīciju sniedz kā mīlestību un uzticību pret dzimteni un tautu, darbošanos tās labā. Tiek arī uzsvērts, ka mūsdienās ir nepamatota tendence patriotismu vienādot ar nacionālismu, neskatoties uz to, ka nacionālo valstu veidošanās iesākās 19.gadsimtā, taču patriotisma vēsture iestiepjas tūkstošiem gadu senā pagātnē.
Mīlestība nav politisks jēdziens, bet gan dvēseles stāvoklis tiklab attiecībā pret dziļi iepazītu, izjustu un sev piederīgu cilvēku, kā valsti, kultūru un jebkādu citu vērtību. Mīlestība (un attiecīgi – patriotisms) prasa cieņu un rēķināšanos, izpratni un empātiju – īpašību, kuru mums visiem tik ļoti pietrūkst šajā steidzīgajā gadsimtā ar pseido-vērtībām un viltus-problēmu maldugunīm. Iespējams tādēļ pēc A.Grīna romāna veidotā filma “Dvēseļu putenis” jau pirmajās izrādīšanas nedēļās kļuva par īstu pašmāju kases grāvēju, rādot jauniešus - savas dzimtenes patriotus ar piederības un atbildības izjūtu pret savu dzimteni un vēlmi pēc savas, brīvas un neatkarīgas valsts. Tādus cilvēkus, kuri mums tik ļoti noderētu tagadējā Latvijā. Tādus cilvēkus, kas, neatkarīgi no nacionalitātes, ar savu darbošanos dotu cerību, ka ar šo valsti nav viss cauri: iztirgots, izzagts un iznīcināts. Tādus, kuri varētu iedvesmot citus, ziedoties un dalīties ar savām vērtībām. Kas gan varētu būt slikts tajā, ka Latvijas zaļie šādā domāšanā redz Latvijas nākotni?
Patriots parasti ir, biologu terminiem runājot, “vietsēdis”, kurš to, ko uzskata par vērtību un dārgumu, kopj, sargā un vairo. Kultūras gadījumā tas nozīmē respektēt citas kultūras, bagātināties, taču nesaplūst un neizšķīst, valsts gadījumā – respektējot citu valstu suverenitāti un intereses, tomēr spēt pastāvēt arī par savas valsts un tautas interesēm nevis iztapīgi iet pavadā globālo korporāciju biznesa “burkāniem”, kas Latvijas gadījumā drīz teju Bībeliski liks mums 40 gadus klejot ekonomiski-politiskajā tuksnesī. Likumdošanas gadījumā tas nozīmē nemesties mainīt Satversmi un citus normatīvos aktus katrai globālai modes tendencei attālākā provincē ienākot – vai tā nāktu ar zvaigzni pierē vai ar vēlmi legalizēt dažādus sociālus konstruktus. Jā, šis – domājošs un vērtējošs savas zemes patriots - Rietumeiropas zaļajiem varētu nepatikt, ņemot vērā, ka viņu ideoloģiskās pretenzijas iekļauj arī Latvijas zaļo iestāšanos par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu un atbalstu mazākumtautību izglītības iestāžu pārejai uz mācībām latviešu valodā. Kāpēc šādi, no zaļās problemātikas visnotaļ tāli jautājumi pēkšņi EGP ieskatā kļūst ideoloģiski – lai paskatāmies, kas šobrīd Latviju pārstāv Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA frakcijā Tatjanas Ždanokas personā, un jautājumu vairs nebūs. Šāds – pats par savu zemi lemjošs patriots, Rietumeiropas zaļajiem nav pa prātam, jo, kā kārtīgs saimnieks, viņš vispirms sakops savu saimniecību un tikai tad aicinās ciemiņus, nevis, pats kaudamies ar trūkumu un mājniekus dzīdams pasaulē, būs atvērts visiem vējiem un migrantu plūsmām. Patriots negandēs savu zemi un nenīcinās dabas bagātības, jo zinās, ka te būs jādzīvo viņa darba mantiniekiem.
Lai arī postmodernie progresisti un kreisuļi konservatīvismu mēģina atainot kā kaut ko senilu, tumsonīgu un šauri domājošu, konservatīvisma patiesā būtība ir veidot attīstību pārdomāti, ņemot vērā pagātni, bet bez revolūcijām un nekrītot galējībās. Zaļais patriotisms, neatkarīgi no nacionalitātes, patiesi pēc savām vērtībām ir vairāk konservatīvs, jo, tikai pārmantojot vērtīgo, gadu gaitā izkopto, rūpējoties par vidi sev apkārt un uz stingra pamata turoties, var veidot kaut ko jaunu, kas neizšķīdīs pie pirmās vēja pūsmas.
Par laimi patiess patriotisms, lai kā arī Rietumeiropas zaļajiem to gribētos, nav privatizējama prece vai pēdējais patvērums tiem, kuri ir ar mieru atdot savu zemi ienācējiem – kā tautām, tā biznesa interesēm, kuri unikalitāti un savdabību ir gatavi ziedot pret federālu saplūšanu un kuri, atbalstot viendzimuma laulības un sociāli konstruētas dzimtes, protams, neko sev apkārt arī bioloģiski nespēj pavairot.
ASV prezidents un viens no sava laika spožākajiem politiķiem, gribētos pat atbilstošāk rakstīt – valstvīriem, Teodors Rūzvelts par patriotismu trāpīgi ir norādījis: “Patriotisms nozīmē iestāties par valsti. Tas nenozīmē iestāties par prezidentu”, nepārprotami nodalot valsti no tās aparāta, un šāds patriotisms patiesi globālajām korporāciju interesēm varētu nebūt patīkams fenomens: ar valdību viss skaidrs, ar to ātri var tikt galā, bet ej, nu, ietekmē patriotisma pārņemtu valsti! Patriotisms turklāt ir saliedējošs, bet saliedēta sabiedrība ir tā, kas beidzot var paust savu gribu un arī iestāties par to, neļaujot valdošajai elitei pārstāvēt tikai lobiju intereses, tautu izmantojot vienīgi kā balsošanas mašīnu reizi četros gados.
