Šajās dienās īpaši varēja novērtēt arī ģimeni kā vērtību, jo tie, kam bija kāds tuvinieks vai to atbalsts, daudz vieglāk pārdzīvoja nonākšanu bēgļu statusā un daudz optimistiskāk raudzījās nākotnē. Arī tie, kas atbalstīja, parasti bija ģimenes cilvēki, kas droši vien ļoti labi varēja iztēloties sevi šādu bēgļu ar bērniem vietā. Aizkustinoši bija vērot, kā bērni nodod ukraiņu bērniem savas rotaļlietas un dalās ar saldumiem. Daudzas ģimenes ar bērniem bija gatavas kopīgām pastaigām, rotaļām un palīdzībai bērnu pieskatīšanā, kamēr vecāki var doties darba meklējumos. Šī darbošanās bija un ir laba mācībstunda cilvēcībā, atbalstā un izpalīdzībā ne tikai mums, pieaugušajiem, bet arī bērniem, tiem, kas nāks pēc mums un veidos tālāko Latviju. Un šajā atbalstā tas lieliskais bija tieši tas, ka atkal jau cilvēki netika šķiroti pēc valodas vai statusa vai partijas piederības, visi vienkārši pieslēdzās un darīja visu, ko savu iespēju robežās varēja palīdzēt. Ir klusa cerība, ka šībrīža saliedētībā asnus dzen izpratne, ka nav svešu cilvēku, ka mēs visi šajā pasaulē tā vai citādi esam saistīti un, palīdzot kādam pacelties, mēs ar šo nelielo mīlestības darbiņu paceļam visu sev apkārt.
Diemžēl uzņemšanas eksāmens ir tikai pirmais eksāmenu rindā. Vēl mums priekšā atbalsta un sadzīvošanas eksāmeni un tie prasīs no mums iecietību un izturību. Izturību, jo karš diemžēl nebeigsies rīt. Iecietību, jo reizēm nāksies atteikties no kādām savām ērtībām par labu cilvēkiem no Ukrainas. Vai mēs tam esam gatavi? Redzot, ka jau kara trešajā nedēļā ir kurnēšana par to, ka bēgļu bērni aizņemot mūsu bērnudārzu vietas, saņemot lielāku atbalstu nekā vietējie iedzīvotāji un noteikti aizvilšot vietējos vīriešus, izskatās, ka šie eksāmeni būs krietni grūtāki nekā pirmais. Mēs spējam mobilizēties un apvienoties gluži kā dziesmotajā revolūcijā, taču vai spējam būt vienoti ilgtermiņā? Gribētos cerēt, ka vēl pēc trīs nedēļām karš nebūs kļuvis tikai par sausu statistiku un ziņu lentas obligātu sastāvdaļu.