Ja nu kādam tomēr pēdējais Latvijas mākslas dzīves satricinājums ir paslīdējis garām, tad pēc Daugavpils pašvaldības rosinājuma, kas balstās uz iedzīvotāju sašutumu, no Marka Rotko mākslas centra tika izņemti trīs mākslas darbi no trīsdesmit izstādes “Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē” ietvaros izvietotajiem. Izstāde tapusi ciklā “Tavs alternatīvais Jēzus”(Your own alternative Jesus), lai aicinātu cilvēkus domāt par vērtībām. Tagad visapspriestākais no trijiem izņemtajiem darbiem ir darbs ar nosaukumu “Dicsus” – krusts, kas apzīmēts ar maziem, nedaudz spalvainiem falliņiem un vienu lielu, uz krusta piestiprinātu. Daļa cilvēku ir priecīgi un gandarīti, ka šie darbi no izstādes izņemti, otri – sašutumā, vēl citi saturu nekomentē vispār, bet uzreiz piesauc mākslas cenzūru. Turklāt šoreiz bez biedrībām un apvienībām, kā arī pašvaldības, visā šajā notikumā iesaistījušās ministrijas, VARAM (interesanti, pamatojoties uz kādu savu funkciju?) un KM, kas taisoties par šo pat sasaukt Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas sēdi, tā ka izskatās, ka šis būs Latvijas ja ne visu laiku, tad vismaz šīgada apspriestākais mākslas darbs, krusts, falls un arī mākslinieks.
Savukārt, ja runā par iesaistes kvalitāti, diemžēl šobrīd publiskajā telpā pārsvarā valda “man nepatīk, riebjas, tā nav māksla, bet slima cilvēka murgi, tādēļ novācama” un “māksla ir viss, ko vien mākslinieks izdomājis paust, visi izteiksmes līdzekļi ir pieņemami, tāpēc tas viss ir eksponējams” naratīvi bez jelkādas mākslas analīzes, kas varētu izglītot un aicināt uz tālāku saturisku diskusiju.
Iespējams būtu pat loģiski, ka tad šo funkciju uzņemtos Kultūras ministrija, jo tur taču būtu jābūt ja ne zināšanām un izpratnei, tad vismaz kādai kompetencei, taču viss, kas publiski parādījies masu medijos, ir ministrijas paziņojums, ka Kultūras ministrs ir aprunājies ar Marka Rotko mākslas centra direktoru un atzīst, ka “mākslas politiska cenzūra demokrātiskā sabiedrībā nav pieļaujama, tas ir ceļš uz nekurieni”. Mazliet izvērstāks savā komentārā ir bijis KM valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš: "Šo jautājumu nevar risināt, nerunājot par šo saturu un to, ka šādam saturam ir tiesības būt un ka māksla savā būtībā ir neatkarīga, un ka politiskam spiedienam nevajadzētu nekādā veidā izpausties uz to, kas ir un kas nav pieļaujams, jo šādā veidā mēs ļoti ātri atgriežamies atpakaļ senajos padomju okupācijas laika periodos, kad iestādēm bija tiesības pateikt, kādai mākslai ir tiesības un kādai nav tiesības būt." ( abi citāti no LSM ziņām)
Mans raksts tad arī būs nedaudz par demokrātiju un cenzūru, bet vairāk par mākslu, ķermeni un simbolu.
Demokrātija nevis cenzūra
Par mākslu kā neatkarīgu vienību kaut kur abstraktā telpā un laikā varbūt var reflektēt Platona ideālās valsts kontekstā, bet realitātē kultūra (un attiecīgi arī māksla) sākot no senajiem laikiem ir nesaraujami bijusi saistīta ar politisko vidi, jo vienmēr tikusi izmantota kā propagandas darbarīks un reizē arī galaprodukts, tā radot veselu plejādi mākslinieku, kas savā daiļradē kurš meistarīgāk, kurš prastāk ieauž reveransus valdošās ideoloģijas domai. Nebūsim taču naivi: individuālo domas brīvību propaganda ietekmē it ļoti. Savukārt politiskie grupējumi vai partijas to arī cenšas darīt: regulēt sabiedrisko domu. Ar valdības paziņojumiem, medijiem, ietekmīgu cilvēku viedokļiem un jaundzimušo “influenceru” brēcieniem sociālajos tīklos.
Piesaucot politisko cenzūru, jāatceras, ka politikā svarīgs ir varas pamatojums. Demokrātiskās sabiedrībās tiek uzskatīts, ka galvenais varas pamatojums ir - ievēlēšana, brīvas, demokrātiskas un caurspīdīgas vēlēšanas. Ja mēs arī sevi pieskaitām demokrātijām, tad par atskaites punktu varētu ņemt pēdējās Saeimas vēlēšanas. Un pēc tam pārmest Daugavpils domei, ka tā realizē savu vēlētāju gribu. Atšķirībā no NA, kas teorijā stāsta par konservatīvismu, bet realitātē, protams, tradicionālas vērtības savā darbībā nepārstāv, šeit ir diezgan skaidra cēloņsakarība: vēlētājs vēršas pie sava priekšstāvja un seko rīcība. Reizēm arī sabiedrība drīkst uzvesties kā cenzors, ja tā uzskata, ka kāda darbība, rīcība vai izpausme tai ir vairāk kaitīga nekā labvēlīga. Ja lielākā daļa sabiedrības ir nobalsojusi par tradicionālām vērtībām, tad demokrātiskā sabiedrībā tai ir tiesības pieprasīt, lai ar šīm vērtībām rēķinās, jo demokrātija balstās uz vairākuma gribu. Un jā, mākslai tiešām IR robežas, jo, ja tās nepastāvētu, tad par mākslu nevarētu spriest vispār. Tāpēc nedaudz atkārtošos no tā, ko jau rakstīju agrāk par murāli: “Lai pastāvētu māksla, tāpat kā morālei, kaut kur jānovelk svītra”- šie Gilberta Kīta Čestertona vārdi ir aktuāli arī šodien, mēģinot uztaustīt to smalko līniju, aiz kuras kļūst pārāk maz mākslas, toties pārāk daudz pašmērķīgas provokācijas un politizētas dažādības propagandas.”” (Irēna Romanovska. Brektes provokācija un mākslas uzdevums)
Vai vainīgs ir falls?
Rietumu civilizācijas trīs vaļi: antīkā kultūra, romiešu tiesības un kristīgā morāle mūsdienu cilvēkam ir arvien svešāki jēdzieni, gan fragmentētās (un pie mums – mūždien reformētās!) izglītības dēļ, gan arī sabiedrībā kultivētās ideoloģijas dēļ, kas nupat ir aizgājusi tik tālu no pirmssākumiem, ka jāsāk uzdot jau jautājums – vai var arī vēl tālāk? Un lai cik paradoksāli tas nebūtu, tieši mūsdienās, kad zinātne veic dažādus pētījumus gēnu līmenī un cilvēce plāno ekspedīcijas uz citām planētām mēs kā sabiedrība tik slikti sadzīvojam ar savu ķermeni kā vēl nekad. Tas nozīmē – arī nepārzinām un neesam kontaktā.
Ja antīkajā Grieķijā ideālais ķermenis tika manifestēts publiski (kurosu statujas ar visu ideālam nepieciešamo, dzimumorgānus ieskaitot), turklāt tas nesaraujami bija saistīts ar plastiskās mākslas proporciju kanonu, savukārt ideāls ne tikai ar skaisto, bet arī derīgo un tikumīgo, tad mūslaikos ideāli rodas ik dienu ar skaņas ātrumu un nomirst ik dienu, lai dotu vietu jaunam sabiedrības popularitātes viļņa uznestam ideālam, kura sasniegšana atgādina neskaitāmu līmeņu datorspēli vai pastaigu spoguļu labirintā. Nespējot šim ideālu kaleidoskopam pat pietuvoties mēs viļamies savā ķermenī, atgrūžam un pat sākam to ienīst vai nu pārmērīgi nokaujot sporta zālē, badinot ar pozitīvām emocijām vai arī mākslā piesedzoties ar neglītuma estētiku, kas taču visus kaķus padarīs pelēkus. Tāpēc mūslaiku māksliniekam ir tik svarīgi nerādīt ķermeni kā veselumu, bet gan dažādu locekļu sēriju, vēlams, protams to, kas manifestējas ar cilvēciskajā pasaulē spēcīgākajiem impulsiem – seksu, bailēm vai varu. Lai mūsdienu mākslā atrastu gudrības pilnu skatienu, būs jāpacenšas, taču bez grūtībām varēs atrast desmitiem un simtiem gaisā paceltu dūru, atņirgtu zobu, kliedzienā pavērtas mutes un, protams, dzimumorgānu atveidojumus. Žans Bodrijārs savā darbā “Simulakri un simulācija” diezgan precīzi apraksta mūsdienu cilvēka stāvokli: “Cilvēki vairs neskatās cits uz citu, bet tādēļ ir īpašas iestādes. Viņi vairs nepieskaras cits citam,bet ir kontaktterapija. Viņi vairs nestaigā, bet nodarbojas ar veselības skriešanu. Viscaur notiek zaudētu īpašību, ķermeņu, sabiedriskuma vai barības zaudētās garšas otrreizēja atražošana. No jauna izgudro nabadzību, askēzi, zudušo pirmatnējo dabiskumu: natural food, health food, joga”
Klasiskajā mākslā ķermenis bija mākslas obligāts priekšnoteikums, ne velti bieži vien māksla tika apzīmēta kā ‘figuratīvā” un tā attēlošana izkopta līdz meistarībai. Kaila cilvēka ķermenis nebija ne šoks, ne kauns, ne pārsteigums, es pat uzdrošināšos apgalvot, ka mākslinieku zināšanas par cilvēka ķermeņa anatomiju bija daudz dziļākas tajā “tradicionālisma pilnajā pagātnē”, jo, lai cik pārsteidzoši tas būtu mūslaiku cilvēkam, kanons, kas klasiskajā kultūrā iemiesoja tradīciju, nekad nebija dogma – to varēja mainīt un uzlabot, tas nebija kaut kāds sastindzis atskaites punkts, bet gan tā brīža zināšanu labākā manifestācija. Un pagātnes cilvēks alka zināšanu, tādēļ tajās bāzējās arī klasiskā māksla. Mūsdienās mēs alkstam kompetences un tāpēc šobrīd daudz svarīgāk ir prast uzkonstruēt konceptu, kuru var pēc iespējas veiksmīgāk pārdot galeristiem, mākslas kuratoriem, grantu devējiem un galu galā – publikai. Atsijāt graudus no pelavām šobrīd ir īsta virtuoza darbs.
Satura un formas galēja neatbilstība
Tādēļ stāsts patiešām nav par falliem. Toties ir par absolūtu mākslinieciskā koncepta un izteiksmes līdzekļu disonansi, kas arī ir novedusi pie tādas saasinātas publikas reakcijas. Pārsteidzoši ir tas, ka šāda reakcija pārsteigums ir pašam māksliniekam, spriežot pēc viņa ierakstiem sociālajos tīklos.
Ja tu strādā ar simboliem, tev jāzina ko tie sevī nes sabiedrībai un kur ir tā robeža, kad tavas darbības pārvēršas par necieņu pret skatītāju, kas caur šiem simboliem manifestē sev svarīgas un dārgas vērtības. Māksla nav kaut kāda Indijas svētā govs, kas var soļot pāri visam augsti paceltu galvu, jo tā taču ir māksla. Vismaz tā nevar darīt tā māksla, kura grib iziet ārpus mākslinieka darbnīcas, jo publiska eksponēšanās nozīmē arī nokļūšanu noteiktas sabiedrības kultūrvidē, kura ir jārespektē un ar kuru būtu jārēķinās. Salīdzinājumos runājot, mākslinieks ir kā ciemiņš, kas ar savu ciemakukuli (lasi: mākslas darbiem) dodas ciemos (pie skatītāja). Ejot ciemos mēs ciemakukulī parasti nenesam neko, kas ir indīgs, sapelējis vai vienkārši negaršo mājas saimniekam. Mēs nemetam dubļos sālsmaizi un neslaukām kājas sālsmaizes dvielī un, ja kāds tā darītu, tas tiktu uzskatīts par galēju rupjību un klaju necieņu pret mājas saimnieku. Tad kāpēc ir tik nesaprotams kristīgās Latgales (un ne tikai) cilvēku sašutums par to, ka simbols, kas kristiešiem ir svēts, tiek attēlots galēji profanizēts? Vai falls būtu uzvarējis grēku? Upurējies par cilvēci? Vai krusts, kam laupīta tā simboliskā nozīmība un kas atgādina karikatūru varētu sagādāt garīgu līdzpārdzīvojumu? Katarsi? Vērtību pārvērtēšanu? Par to, kas katram no mums ir kļuvis šajā gadsimtā par alternatīvo Jēzu var un vajag diskutēt un reflektēt un šo tēmu uzsākot, mākslinieks ir izdarījis labu darbu. Taču vai diskusija var raisīties tad, ja mēs, sarunu uzsākot jau a priori izsmejam vai kariķējam sarunbiedra vērtības? Vai pievērst uzmanību dzīvnieku labturības problēmām nogalinot dzīvnieku būtu attaisnojami, lai vai kāda būtu mākslas sociālā koncepcija?
Maija Kūle savā darbā “Eirodzīve” raksta: “Baznīca izsenis saistās ar grēka un svētuma jūtām. Taču eirodzīvē būtiski ir samazinājusies grēcīguma izjūta un lielā mērā trivializējusies svētuma izjūta. Baznīca pagurst to atgādināt… Ķermeņa sajūtas sāk valdīt pār garīgām jūtām. Smalko izjūtu veidošanas tieksme ir mazinājusies, jo tai ir grūti izpausties skaļā masu sabiedrībā.” Jā, tas ir stāsts arī par to, ko mēs katrs, kas esam kristīgās kultūras daļa darām, lai tas tā nebūtu.
Mākslas uzdevums nav provocēt, šāds uzdevums ir propagandai. Mākslas uzdevums nav arī pārbaudīt robežas, šokēt vai izaicināt. Provokācija tāpat kā izaicinājums var būt mākslinieka līdzekļi (gluži kā ķirurgam skalpelis) mākslas mērķa sasniegšanai, bet ne jau pašmērķis ap ko tīksmināties. Un tāpat kā cilvēka daba nav mainījusies gadu tūkstošu laikā, tāpat nav mainījies arī mākslas uzdevums – stāsta beigās atvest mūs pie sava labāka “es”, aicināt uz līdzpārdzīvojumu un garīgu celsmi.
Tu esi tas, ko tu ēd, mums stāsta uztura speciālisti. Tu esi tas, ko tu domā, mums vēstī visi, sākot no senlaiku filozofiem un beidzot ar mūslaiku koučiem. Tu esi tas, ko tu caur savu mākslu raisi cilvēkos – varētu teikt mākslinieki.
