Kopš tā brauciena ir pagājuši daudzi gadi un manās rokās nonākuši daudzi suvenīri: gan pašas pirktie, gan citu dāvinātie: Bohēmijas stikla figūriņas, kaltētu lavandas ziedu spilventiņi un vīģu marmelādes no Provansas, sudraba mini-duncīši un ādas čībiņas no Marokas, šokolāde no Beļģijas, garšvielas no Indijas un inkrustēti irbulīši no Japānas. Par minētajiem esmu priecājusies, bet ir bijuši arī tādi, kas pilnīgi noteikti pieder “kurbāžņu” tipam, kad īsti nesaproti, ko ar tādu darīt un kā smalkāk no tāda atkratīties.
Kas īsti ir suvenīrs tūrismā? Un kāpēc daži no suvenīriem kļūst teju leģendāri, bet citi tiek aizmirsti līdz ar jaunu ceļojumu vai pat vēl ātrāk?
Suvenīrs ir piemiņas lieta, kas izraisa pozitīvas atmiņas un emocijas par vietu/pasākumu, kur ceļotājs piedaļījies/bijis. Tas var būt jebkāds: dabisks, amatnieciski izgatavots vai rūpnieciski ražots. Uzdāvināts par piemiņu vai iegādāts par maksu. Tas var būt dārgs, unikāls, šablonveidīgs vai tikai ar konkrētajam cilvēkam ietvertu simbolismu. Tam var būt praktiska nozīme vai vispār nekādas nozīmes. Kā redzam – suvenīra tvērums ir plašs.
Daži suvenīri laika gaitā iegūst ikonisku statusu un cilvēki tos sasaista ar noteiktu valsti vai vietu: kalvadosu ar Normandijas reģionu Francijā, koka tupeles ar Nīderlandi, zaļganās klučveida olīveļļas ziepes ar Marseļu Francijā vai Murano stikla rotas ar Venēciju Itālijā. Visas šīs lietas apvieno tas, ka tas ir vietējs ražojums, specifisks, konkrētai vietai raksturīgs, taču ar iespējamiem lielākiem vai mazākiem ražošanas apjomiem turklāt bez suvenīrfunkcijas arī praktiski pielietojams.
Latvijā tādi “tradicionālie” suvenīri kopš padomju laikiem – Melnais Balzāms, šprotes eļļā, Laimas šokolāde, Dzintara kosmētika/smaržas šobrīd piedzīvo diezgan kardinālas pārmaiņas, turklāt līdz šim viss augstākminētais bija labi pazīstams Krievijas un citu bijušo Padomju Savienības republiku teritorijās, bet ne Eiropā. “Laima” diemžēl šokolādi vairs nevāra, bet iepērk, “Dzintars” iemēģina restartu savai produkcijai, bet zivju konservu baudīšanas tradīcijas Eiropā nav īsti attīstītas. Ko varam likt vietā? Uzdevums nav vienkāršs, jo suvenīram jāasociējas ar visu valsti vai vismaz ar reģionu vai pilsētu, taču varianti ir kā, piemēram, Lielvārdes josta un tās raksti vai arī Latgales podnieku darinājumi. Viens no suvenīriem, kas tāds ir bijis Latvijas Brīvvalsts laikā un palicis iecienīts līdz pat mūsdienām ir Siguldas spieķis.
Kas ir Jūrmalas suvenīrs, ja neskaita Ķīnā ražotos “kurbāžņus” vai masu produkcijas t-kreklus, cepurītes, magnētus un pastkartes, ko varētu pielīdzināt suvenīru “fast-food’am”? Kā kūrortpilsētai tā kā atbilstošs suvenīrs būtu minerālūdens dzeršanas krūzīte ar snīpi, bet - nav jau minerālūdens dzeršanas vietu. Kas vēl? Bruņurupuča figūriņas? Dzintara rotas? Jautājums aktuāls un atvērts, ne velti pat Jūrmalas tūrisma materiālos praktiski nav nekādas norādes, ko var iegādāties par piemiņu no Jūrmalas nemaz nerunājot par kādu suvenīru apkopojumu zem lozunga “Ražots Jūrmalā”. Pieteikšanās Eiropas Kultūras galvaspilsētai 2027 būtu iespēja nodefinēt un izveidot pilsētai raksturīgos suvenīrus un “audzēt” to atpazīstamību. Suvenīru, kas būtu vietējs ražojums, sasaistē ar pilsētas specifiku, ar paredzamiem darināšanas apjomiem un vēlams praktisku pielietojumu. Bet, lai taptu šādi suvenīri, nepieciešams atbalstīt amatniecības attīstību, kas bez suvenīriem veido arī darba vietas un reizēm arī tūrisma produktus, kā arī piešķir pilsētai daudz “cilvēciskākus” vaibstus. Te gan jāsaprot, ka tūrisms un ceļotāju suvenīri ir tikai viens no kanāliem, ar kura palīdzību amatnieks pārdod savus darinājumus, līdz ar to ir jāplāno plašāks atbalsts amatniecībai kā tikai iesaiste tūrisma suvenīru tirgū.
Vai Jūrmala ir piemērota vieta amatniecībai? Neapšaubāmi. Pilsētā ir senas un novērtētas mākslas dzīves tradīcijas, te dzīvo un strādā daudzas radošas personības, pavisam nesen Mākslas skola ir tikusi pie gaišām, plašām telpām, lai attīstītu jaunos talantus, un tas būtu jāņem vērā un jāizmanto. Jāapzina amatu prasmes, kas Jūrmalā tiek uzturētas un attīstītas, kā arī jāsniedz atbalsts šiem amatniekiem ilglaicīgai darbībai un prasmju pārmantojamībai. Izskatās, ka jaunajam Jūrmalas domes sasaukumam darba būs gana daudz!
