Lai arī mēra krēsla tīkotāju te nekad netrūka, tobrīd noslēgtais sadraudzības līgums nodrošināja vienprātību arī lemšanā un mērs varēja kādu brīdi nesatraukties par tik populārajiem “galma apvērsumiem”.
Pagāja kāds laiciņš tā visiem kopā strādājot un kādu dienu pie esošā mēra ieradās daži no draudzīgās deputātu pārstāvniecības.
Mūsu pilsētā ir Baltā pils, kas brūk un jūk kopā. Vēl kādi gadi, un akmens uz akmens nepaliks. Jā, mēs zinām, ka tā pieder Melnajam Bruņiniekam, bet runā, ka tas pagrozījies, pagrozījies, tā kā kaut ko iesācis, tā kā ne un jau laiciņu kā aizlaidies nezināmā virzienā. Daži saka, ka miris un pagalam. Katrā ziņā viss nonācis šobrīd maksātnespējas administratora rokās. Kam gan, ja ne mums to iegādāties!
Hmmm…mēs jau tā nemaz nedrīkstam pirkt pilis – mērs šaubījās – turklāt, nav taču skaidrs, ko mēs ar to darīsim.
Kā – nedrīkstam!? - brīnījās deputāti – Vai lai ļaujam tai sabrukt? Ierīkosim tur glaunu viesnīcu, kā tas jau aizlaikos bijis. Izmitināsim ārvalstu sūtņus. Baseinus līdzās uzcelsim zem klajas debess, lai var, kokteiļus malkojot, zvaigznēs vērties. Apsildāmus, protams, – deputāti papildināja, redzot mēra sejā atklātas šaubas.
Mēram doma par baseiniem nemaz nelikās prātīga, taču arī sabrukušu Balto pili viņš nevēlējās. Ehh..ja nu nebūtu privāta pils ņēmāja, kaut nu valsts būtu paņēmusi savām vajadzībām! Tai gan maciņš biezāks, gan iespējas plašākas.
Izstrādāsim vīziju, kā viss ar un ap Balto pili varētu izskatīties un darboties – rosināja deputāti – Redzēsi, uzreiz būs klāt skaidrība. Ar iedzīvotājiem aprunāsimies, varbūt vēl kāda ideja prātā ienāks.
Jā, tā ir laba doma – mērs atzina. – Ķerieties pie darba! Bet, vēl jau naudas jautājums. Kā es dzirdēju, tad Baltā pils maksā savus trīstūkstoš zelta dālderus un tā ir traki liela nauda. Desmitā daļa no pilsētas naudas lādes. Visus skolasbērnus par to naudu gadu varam barot un visiem večukiem zāļu tiesai naudu piešķirt.- Mērs prātoja.
Deputāti nemierīgi sagrozījās.
Desmitā daļa nav piektā – gluži vai prezidentālā gudrībā atbildēja runīgākais – gan izgrozīsimies. Valsts Kase aizdos. Pēc pāris gadiem toties – tad tik redzēsi –viss zels un plauks!
Labs ir, – mērs beidzot piekrita – prasīsim valstij pēc Baltās pils!
Deputāti uzgavilēja un visi lielā vienprātībā rosījās, gara acīm jau redzot pils logos plīvojam aizkarus čalojam apmeklētājus, bet pils parkā – ziedam rozes un čalojam avotus. Arī administrators sniedza palīdzīgu roku, lai taptu visi vajadzīgie papīri šādam pirkumam.
Kad nu mērs bija gatavs gājējs pie Valsts Kases, atklājās dažas pavisam negaidītas lietas:
-Dosim, dosim jums to naudu pirkumam – Valsts Kase vēlīgi solīja – Vienīgi…ir daži nosacījumi, kas jāizpilda, -un mēram klēpī iekrita viscaur aprakstīts papīra rullis. – Tādi daži sīkumiņi. Pēc tam nāciet vien šurp, naudiņa jau jūs gaida!
Mērs ķērās pie lasīšanas un noelsās vien.
Kaunu galīgi apēduši – viņš vicināja deputātu priekšā aprakstīto tīstokli – Viņi grib, lai mēs tagad meklējam pa visām zemēm iespējamos mantiniekus, jo tie varot celt pretenzijas, ja mēs pērkot Balto pili ārpus kārtas. Un, lai padarītu mūsu dzīvi vēl aizraujošāku, mums esot arī jāatbrīvo ēkas no uzliktajiem apgrūtinājumiem. Un vēl…. – tīstokļa lasīšana ieilga. Izskatījās, ka daudz vieglāk būtu atrast trīsgalvainu pūķi un atgādāt to uz Valsts Kasi nekā izpildīt visus nosacījumus.
Saņemies, tev gaiša galva, kaut ko taču var izdomāt – deputāti uzmundrināja mēru, kaut paši bija saskumuši un vīlušies, taču negribēja padoties.
Mērs arī darīja, ko varēja, taču Valsts Kasei nebija gana: - Nē, nē. Tad lai notiek izsole, ja tādus niekus nevarat izpildīt pirkumam.
Neko darīt, ja izsole, tad izsole. Deputāti paskuma, mērs padusmojās, ielika pirkumu plānā pilij paredzēto naudiņu un sāka gatavoties izsolei.
Kamēr mērs veica visus sagatavošanās darbus, administrators pa tam laikam neuzkrītoši uzrunāja runīgāko no sadraudzības, kuru iepriekš jau bija ievērojis arī kā veiklāko un apķērīgāko.
Klau, mums te tāda situācija – administrators čukstēja – Ārpuskārtas pirkšanas, kā jau zini, nebūs, būs man jāorganizē izsole. Bet vai nu gluži par velti mums palikt? Kā būtu, ja es liktu piectūkstoš nevis trīs tūkstošus zelta dālderus par maksu un pēc tam mēs to “virsiņu” draudzīgi sadalītu? Es tev - pateicību un iepriecinājumu, bet tavs uzdevums tad būtu darīt tā, lai pilsēta nopērk to pili. Dziedi kaut lakstīgalas mēlē, bet līdz pirkumam tev mērs jādabū. Tikai tā, lai pārējie nenojauš, kas par lietu. Pat savējie, pat vistuvākie.
Runīgais nebija nekāds vakarējais, reizrēkinu arī prata tīri labi, un jau pēc neilga brīža abi bija atraduši kopēju valodu pat bez īpašas izskaidrošanās. Un kā nu ne – saka jau, ka nauda mīlot klusumu.
Tā arī darīja. Runīgais īstajā brīdī neuzkrītoši iedvesmoja, bet, kad vajadzēja – pamudināja pārējos savus līdzgaitniekus, kuri vai katru otro dienu mēram stāstīja, cik pateicīgi esot iedzīvotāji, kā, sekojot jaunajai vīzijai, drīz ap Balto pili viss pārvērtīsies, ka tieši viņš ir pils glābējs un sargs, un cik ļoti visi cerot uz drīzu, skaistu šīs izsoles iznākumu, kas ieskandināšot teju vai pilsētas renesansi.
-Viss gatavs, - kādudien mērs apmierināti paziņoja – nu, varam mierīgi gaidīt izsoli, visi priekšdarbi veikti. Trīstūkstoš zelta dālderi maciņā atlikti.
- Piectūkstoš – medainā balsī palaboja Runīgais, un sastapies ar mēra neizpratnes pilno skatienu, paskaidroja, - Runā, ka esot vairāki svarīgi privāti pircēji, kas arī interesējas. Bet, ja vēl arvien vēlamies pili pirkt, mums, protams, esot pirmā roka, jo tik labi kā mums viss izdomāts, tā nu neesot nevienam. Un tā starpība jau nav aplam liela. Un nevaram arī atļauties riskēt atdot Balto pili atkal nesaprātīgu pircēju rokās.
- Ziniet, ko – mērs sašutis noskaldīja – vispirms šie neizpildāmie Valsts Kases nosacījumi, kuriem esam lauzušies cauri kā Āfrikas mūžamežiem, tagad pēkšņi šis cenas lēciens…Nē, mēs nevaram savu iedzīvotāju, savu nodokļu maksātāju naudu tērēt, pārmaksājot pils vērtību tik milzīgā apmērā, tas nav nedz saprātīgi, nedz godprātīgi! Ja jau valsts mums liek šķēršļus, tad lai arī pati uzņemas atbildību! Par trīstūkstoš dālderiem mēs esam gatavi pirkt, bet par pieciem – prātiņ, nāc mājās!
Sadraudzības deputāti vienā balsī mēģināja mēru pārliecināt, ka viņš alojas, ka ir par vēlu atkāpties, kas viss jau ir tik labi saplānots, ko pilī darīt, ka viss jau izziņots tautai, ka viss grūtākais patiesībā jau aiz muguras un atlicis tikai sagaidīt izsoli un noskaitīt naudiņu, bet ar privātajiem nez vai nākšoties sacensties, jo pirmā roka tak tomēr ir pirmā roka, un nav jau skaidri zināms, vai tie privātie pircēji patiesi nākšot. Un, pat ja nākšot, vai zināšot tik pareizas lietas darīt kā pilsēta saplānojusi.
Bet, kad mēra lēmums bija stingrs un negrozāms, nācās vien par to ziņot administratoram, kurš, protama lieta, visu šo izdzirdējis, gauži noskuma. Sadraudzībā esošie deputāti savukārt sadusmojās un sāka mēru kaunināt: - Mēs tā ticējām tev, bet tu nodod mūsu vērtības! Esam dziļi vīlušies! Mums vairs nav pa ceļam! – Viņi plēsa sadraudzības līgumu sīkās druskās un kaisīja pa vējam – Tu nodevi mūsu visdārgāko! Slikts! Slikts! Slikts!
To sakot, viņi izmetās pa durvīm, un kopš tā laika nekad vairs nevienojās sadarbībai, lai kādi arī jautājumi pilsētai bija jārisina. Pilsētā dzīve tamdēļ gan neapstājās un radās citas sadraudzības. Bet tie, kuri nespēja par piectūkstoš zelta dālderiem pārdot pili, kura maksāja trīs tūkstošus, protams, paturēja ļaunu prātu, ik pa laikam mēģinot musināt tautu uz buntošanos, žēlojoties un vainojot mēru, ka tas nepildījis solīto, kā arī laiku pa laikam mēģinot iegrauzties kokgrebumiem rotātajā mēra krēsla kājā. Bet, kur prāta nav, tur arī zobi par īsiem. Te nu teiksmas beigas klāt, nākošā grib rindā stāt.
