Par Saeimas atlaišanu un sarkanajām līnijām

Kad iepriekšējā nedēļā parakstījos iniciatīvā par Saeimas atlaišanu, pat no dažiem labiem saviem FB paziņām dabūju dzirdēt gan par nozombētību, gan par patiesi liberālu vērtību nodošanu, gan par padošanos Kremļa draudīgajai provokācijai, gan par to, ka vai, vai, vai – nebūs, ko vēlēt, gan par to, ka tas ir šausmīgi dārgi ( it kā partiju finansēšana, par kuru pirms vēlēšanām jaunie&gaišie spēki nebilda ne pušplēsta vārda – 4.5 milj., nebūtu krietni dārgāk!), gan linkus uz “autoritāšu” – Vairas Vīķes - Freibergas, Ingas Spriņģes u.c. valdībai lojālo viedokļu ruporu “atziņām”, kas apšaubīja gan iesniedzēju nodomus, gan šī pasākuma iespējamību ( resp. parakstu savākšanu), gan arī diezgan aroganti ironizēja par Latvijas tautas garīgo veselību un spriestspēju. Dīvaini, ka viskaismīgākos epitetus un tekstus izteica tie, kas sevi pozicionēja, kā tolerantus, atvērtus un plaši domājošus. Laikam tā “atvērtība” attiecas tikai uz “vienīgo un pareizo viedokli”, bet ne par to šoreiz stāsts.Lai kā gribētos mest “dzeguzes olas” uz iepriekšējās valdības pusi ( kurai arī ir ko pārmest – vai tad kāds noliedz!), vispirms tomēr derētu reālistiski paskatīties pašiem metējiem uz sevi. Ja kāds apgalvo, ka tautas viedoklis ir “joks, kuru mēs nevaram atļauties”, tad tomēr gribētos norādīt, ka mēs vairs nevaram atļauties ne tādus politiķus, kas pauž šādus apgalvojumus, ne arī tādus, kas uzspļauj spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un nepilda pašu (PAŠU!) vienprātībā pieņemtus likumus, radot klaji nihilistisku attieksmi pret tiesiskumu, par kura nostiprināšanu pirms vēlēšanām kladzināja ar pirmās izdētās olas tīniski-vētraino sajūsmu.

It kā jau iesniegtajai iniciatīvai par Saeimas atlaišanu vajadzēja kalpot valdībai par signālu, ka šoreiz viss tāpat vienkārši neapklusīs, taču Saeima un valdība ieņēma sev ērto augstprātīgā nolieguma pozu gan attiecībā uz mediķu likumīgajām prasībām: esam darījuši, ko varējuši, ja neesat mierā, še jums vēl 12 miljoni un se, būdā! Ja galīgi negribas rimties, varam jau uzzīmēt vēl 60 miljonus, bet tad – vaimandieniņ! – pārkāpsim “fiskālo disciplīnu” un tieši dēļ jums nāksies ciest pensionāriem, skolotājiem un zemkopjiem. Kaut kur jau dzirdēta retorika…

Ar iniciatīvu bija vēl vienkāršāk: iesniedzēju apšaubāmās personības bija lielisks pamats iniciatīvas diskreditācijai kā tādai, bet teju 40 tūkstoši parakstu pāris nedēļās tika noreducēti uz margināļiem un tumsoņām, kas parakstīsies un ar šo arī iniciatīva apsīks un izsusēs zem sabiedrības sašķeltības, valdošās koalīcijas “smagās artilērijas” runasvīru un runassievu viedokļu lavīnas un pašu vēlētāju “stulbuma”.

Neizsusēja. Ar valdības paziņojumu, ka “mediķu jautājums ir slēgts”, ieguva otro elpu. – lēni, bet stabili.

Ar savu rīcību valdošā koalīcija atņēma arī pati sev līdzšinējo argumentāciju. Ja līdz tam rādīšana ar pirkstu uz Party bomzi varēja daļu cilvēku atturēt no iniciatīvas parakstīšanas, īpaši vēl no parakstīšanas “uz vietām”, jo tad dokumenti jāsūta iniciatīvas ierosinātājam, tad, kopš brīža kad iniciatīvu CVK iesniedza mediķi, runas par stulbiem un dīvainiem cilvēkiem vairs nestrādā, jo būtu visnotaļ smieklīgi apgalvot, ka mediķi ir sabiedrības stulbākā un tumsonīgākā daļa. Tagad nestrādās arī vairs pastāsts par apsīkušo iedzīvotāju aktivitāti. Neņemos paredzēt, cik liels būs uzrāviens tuvākajās dienās, bet to, ka bezjēdzīgās reģionālās reformas izraisīts nāks parakstu “trešais vilnis” – par to esmu pilnīgi droša! Un ja tiks atlaista Rīgas dome – tad pilnīgi noteikti tiks savākti ne tikai vajadzīgie 150 tūkstoši, bet visticamāk ir visi 250, aktivizējoties “Saskaņas” elektorātam, kas līdz šim ir bijis gana nogaidošs. Šādā veidā valdība būs pati sevi veiksmīgi atlaidusi.

Tiem, kas apgalvo, ka nav jau jēgas vēlēt, jo vēlētājs ir tas pats, varu tikai norādīt, ka nē – šīsdienas mediķu pikets parādīja, ka vēlētājs mainās. Lēni, bet tomēr nenovēršami mainās, jo arī “uzmešanas” apmēram ir savas robežas un šajā gadījumā mediķu vārdiem runājot “sarkanās līnijas ir pārsniegtas”. Līdz ar to ir cerība, ka tādus makaronus kā “3x500”, “tūlītēji samazināsim ministriju skaitu”, “izveiksim varenas reformas” varēs uzkarināt uz ausīm daudz mazākai sabiedrības daļai, jo sabiedrība arvien biežāk grib dzirdēt konkrētas atbildes nevis solījumus “reformēt, inovēt, uzlabot kaut kad, kādā tuvākā vai tālākā laimībā”. Sabiedriskā pašnoteikšanās ir garš, ilgs un vispār diezgan sāpīgs process, kurš neiztiek bez konfrontācijas ar varu, kas parasti vienmēr mēģina visiem spēkiem aizstāvēt savas siltās un ērtās pozīcijas, bet priecē, ka vismaz kādā sabiedrības daļā tas ir sācies.

Tiem, kas apgalvo, ka nav jau jēgas vēlēt, jo nav jau jaunu “seju”: nu, ko lai saka - nolaidieties līdz sarakstu rūpīgākai studēšanai. Nav taču noslēpums, ka pirmā, otrā vieta sarakstos ir rezervētas “galvenajiem čiekuru čiekuriem”, un ja jums viņi krīt uz nerviem, bet jūs viņiem neliekat mīnusus, balsojot par kādu sarakstu, tad visticamāk šie cilvēki uz atpazīstamības + finanšu esamības faktora kārtējo reizi laimīgi iebrauks Saeimā, jo uz viņiem strādā visa vēlēšanu mašinērija. Plusi un mīnusi strādā, par to liecina gan Āboltiņas, gan Barčas “faktors”. Skatieties uz 5. vietu, uz 7. vietu un tālāk – tiešām nav neviena, neviena? Apšaubu. Celiet gaismā savus novadniekus, jo vismaz tie jums būs sasniedzamāki kā pretējā Latvijas pusē esošie cilvēki.

Bet pagaidām parakstītāju skaits turpina nesteidzīgi pieaugt, valdība turpina izlikties ( vai patiešām nepazinās, un tas būtu vēl sliktāk!), ka tas viņus nesatrauc un vienā mierā dzen cauri vienu sabiedrību tracinošāku iniciatīvu par otru. Tāds tumšā novembra pašdestrukcijas gēns. Sakritības dēļ vakar noskatījos filmu “Dvēseļu putenis”, kas patiesībā caur ainu par Cēsu skolēnu rotu piedāvā mums tādu vienkāršu, visiem zināmu veidu, kā panākt, ka viss paliek labāk: “Pielādēt, mērķēt, šaut, lejā; pielādēt, mērķēt, šaut, lejā..utt.”. Respektīvi, metodiski dari savu darbu, neatkāpies, metodiski aizstāvi savu ideju, neatkāpies, metodiski pieprasi no valdības solītā izpildi – un, būs!